Written by >
Agrāk es visu laiku centos tikt galā ar citu cilvēku problēmām, un tas bija tikai tāpēc, ka man pašam problēmas bija tikai kāda viena vai divas un lielāko ties` neatrisināmas. Netiekot ar savām divām problēmām galā, es centos atrisināt citu cilvēku problēmiņas visādi un kā vien spēju.
Tagad man ir daudz vairāk problēmu, bet es esmu daļēji priecīgs, jo tās ir manas, kas arī man ir jārisina. Protams, gadās cilvēki, kas kā bruņinieki steidzas un palīdz, bet atrisināt savu problēmu pašam ir divkāršs prieks. Līdzīgi kā mērķa sasniegšana. Vairs es tik ļoti necenšos palīdzēt citiem. Laiciņa pietrūkst.
Šī laiciņa lielāko daļu ir aizņemis kāds īpašs cilvēciņš. Tad, kad es esmu nonācis strupceļā ar ikdienas un citu problēmu risināšanu, aizdomājoties par zaķīti, pelēkā bezcerības aina gandrīz momentā kļūst krāsaina un gaiša. Tas, protams, ne vienmēr atrisina problēmu, vai palīdz tikt uz priekšu, bet ir kā superfeina atpūta starp centieniem manu pasauli padarīt labāku, gaišāku.
Strupceļos es nonāku galvenokārt tāpēc, ka nemāku palīdzēt sev. Manas smadzenes radītas, lai izprastu visu un palīdzētu visiem, bet tiklīdz lietas grozās ap mani, man zūd idejas. Var jau būt, ka esmu slinks, tāds un šitāds. Var jau būt, ka neticu saviem spēkiem, bet joprojām esmu dzīvs un pie diezgan labas veselības un tie ir lieliski priekšnoteikumi, lai nepadotos, paņemtu darbarīkus rokās un mestos cīņā pret nelietīgajām un ļaunajām ikdienas likstām.
Un katru vakaru es liekos gulēt ar domu par to, ka rīt atkal būs jauna diena, atkal viena iespēja pierādīt visiem, ka es spēju dzīvot, atkal iespēja mīlēt un būt mīlētam, vēl viena iespēja pateikt manai meitenei ‘Labrīt, mīļum!’ :)
P.S. Šis un tas ir kaut kas un kaut kas ir Šis un tas :P
Ir vēl daudz daudz dažādas frāzītes, kuras es atcerēšos visu mūžu un atceroties vienmēr prātā atsauksies siltas atmiņas :)
rullē :)
